Mūžamežam cauri ejot
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Dzīves ceļš ir tik līkumains, sarežģīts, pārsteigumu, nejaušību, veiksmju un neveiksmju pilns kā pasaku mūžamežs. Kā no tā izkļūt ar «veselu ādu» — tas atkarīgs no mūsu gribas, spējām, draugu un labu «veco sargu» padoma. Protams, aiz godīgu un labu ļaužu maskas nereti slēpjas viltus draugi, skauģi, lišķi un pašlabuma meklētāji. Tā tas bijis un būs. Bet viņu dēļ vēl nav jāzaudē ticība īstam Cilvēkam. Nav tādu, kas ne reizes dzīvē nebūtu kļūdījušies, tāpat kā nav eņģeļu un velnu,» tā aizvadītajā nedēļā savu vēstuli sāk viscienījamākā vecuma korespondente — 94 gadus vecā Paulīne Fiša no Blaumaņielas komunālā dzīvokļa šaurības. Pārdzīvojusi visas mūsu gadsimta sāpes, pavadījusi aizsaulē tuvākos cilvēkus, viņa saglabājusi tik daudz dzīvesprieka, lai ar poliartrīta savilktiem pirkstiem rakstītu uzmundrinājuma vārdus mums visiem — arī neapmierinātajiem, noskumušajiem, apātijā iegrimušajiem. Kā atgādinājumu: nekur un nekad nav bijis tā, ka cilvēkam visa dzīve būtu tikai viens vienīgs svētlaimes, panākumu un pārbagātības pilns mirklis. Katram jāizbrien arī savs pārdzīvojumu purvs.
Divdesmit vienu gadu veca cilvēka izmisumu pauž Jogitas vēstule. Kāda šķietama plaisa ir starp iepriekš citētajām un Jogitas pārdomām!
«Esmu nelaikā piedzimusi. Vajadzēja nākt pasaulē vai nu pirms, vai pēc 200 gadiem, tikai ne tagad! Vēl nesen skolā mācīja, ka jāceļ komunisms, bet nu izrādās, ka vēl sociālisms nav līdz galam uzcelts. Cilvēki ir notrulinājušies, šaudīgi kā zvēri. Visiem galvenais — nauda. Es zinu, ka jūs mani nosodīsit, pasmiesities, bet ne jau es viena tā domāju. Bez naudas nav nekā. Tās dēļ pat ģimenes izjūk. Arī mana ģimene ir uz šīs robežas. Bērns aug, bet drēbītes ne. Māmiņa skraida pa veikaliem, tētis tiktāl nodzinies, ka nespēj būt kopā ar mums. Jādomā arī, ko pašiem ģērbt mugurā, par mēbelēm, bet naudas vienmēr trūkst...»
Vai līdzēs mierinājuma vārdi, ka pārticība vēl nebūt nav jaunas ģimenes laimes stūrakmens, jo jūk arī «naudīgās» ģimenes, ka cīņa ar šīm apdziedātajām sadzīves negācijām visbiežāk ir kā pārbaudes akmens divu cilvēku jūtu stiprumam? Varbūt kāds no lasītājiem spēs pārliecināt jauno māmiņu, ka tomēr ir iespējams savilkt kopā galus ģimenes budžetam?
Redakcijas pasta apjomīgākā daļa liecina, ka vēstuļu autoriem ierosinājumu un padomu gan mums — žurnālistiem, gan citiem cilvēkiem nekad netrūkst. Tie, kā māca Paulīnes tante, palīdz izkļūt uz taciņas vai vismaz stigas, dzīves mūžameža biezokņiem cauri laužoties.
Padoms ir arī R. Balodes vēstulē — atsauksmē uz laikrakstā publicēto reportāžu «Bēres bez kapračiem» («PJ», 12.01.88.):
«Sēru maršs «Floras» piemiņai vēl joprojām atbalsojas manā sirdī, liekas, ka šķiros no kāda tuvinieka, drauga.
Ir jāpiekrīt, ka šīs vecās koka ēkas Rīgas centrā bojā pilsētas izskatu. Tomēr nevar noliegt, ka dažām no tām ir kultūrvēsturiska nozīme un tās ir pelnījušas garāku mūžu.
Pirms vairākiem gadiem biju tūrisma braucienā Zviedrijā. Stokholmā apmeklējām arī etnogrāfisko muzeju. Atšķirībā no mūsu Brīvdabas muzeja tur bija izveidota neliela viduslaiku pilsētiņa. Divstāvu koka mājā atradās galdnieku, kalēju, audēju, kurpnieku un citas darbnīcas. Turpat varēja nobaudīt garšīgas pankūkas un pīrādziņus. Spēlēja leijerkastnieks. Interesanti bija suvenīri.
Varbūt arī mūsu Brīvdabas muzejā varētu izveidot šādu pilsētbūvniecības sektoru? Ja uzreiz neatradīsim līdzekļus tādas pilsētiņas izveidei, ēkas var iekonservēt (atcerēsimies VDR pieredzi: pēc Otrā pasaules kara tur rūpīgi centās saglabāt savus kultūras pieminekļus Taču, kad svarīgākie darbi bija apdarīti, varēja ķerties pie restaurācijas).»
Rīdzinieka A. Beļinska ierosinājums ir šāds.
«Pirms nojauc vai uzbūvē kādu ēku, vajadzētu izdarīt sabiedriskās domas pētījumus. Ir valstis, kur pārskata lēmumus, ja noteikts procents balsu skaitu ir pret. Tāpēc ierosinu: ja vēlamies saglabāt šo celtni, lai katrs atsūta uz redakciju kartīti ar Rīgas skatu! Esmu pārliecināts, ka tik lielu atklātnīšu pieplūdumu Preses nams vēl nekad nebūs piedzīvojis.»
T. Mažāns no Gulbenes rajona domā, ka laikraksts var būt lepns, ja tā slejās savus uzskatus paudis tik autoritatīvs cilvēks kā LKP CK sekretārs A. Gorbunovs («PJ». 31.12.87.).
Norādīdams, ka ne jau visi tik atklāti runā ar tautu, vēstules autors ierosina ieviest laikrakstā arī tādu nodalījumu — «Esiet pazīstami — birokrāts!». Un tur publicēt visu to vārdus, kuri atbild formāli, noraida, pāradresē, visu to vārdus, kuri grauj ticību labajam.
Ir temati, kuru piesaukšana iknedēļas vēstuļu apskatos atkārtojas. Jā, arī aizvadīto dienu pastā ir pārdomas par V. Lāča Valsts bibliotēku, Rīgas metro būvi, apcerēts topošais Likums par jaunatni. Atsaucību guvis arī A. Šablovska raksts «Pirms nosodām — padomāsim», kurā tika stāstīts par meiteņu saindēšanos ar toksiskām vielām. Aizvien aktuāla ir arī apkārtējās vides aizsardzības tematika. Citēšu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas piektā kursa studenta pārdomas:
«Runājam par Daugavas aizsardzību, par Kurzemes jūrmalu. Vai nevajadzētu padomāt arī par Vidzemes jūrmalu? Tur pašlaik tiek celtas vasarnīcas un ierīkoti dārziņi. Vai tādējādi mēs neapzogam citus, kas nekad neredzēs košās jūrmalas pļavas, nejutīs vēsumu, ko izelpo biezais ošu mežs, bet varēs lūkoties dzeloņstiepļu iežogotos zemes gabalos? Neviens arī neinteresējas, ka šajās pļavās aug aizsargājamie augi. Duntes pļavās var redzēt platlapju dzegužpuķes, smaržīgās naktsvijoles, baltās vizbules un sausākās vietās arī kreimenes. Ja tagad tiks celtas dārzu mājiņas, neviens augus nesargās, visu sasies saišķos un pārvērtīs «labklājībā». Kāpēc jāziedo Vidzemes jūrmala, ja citur republikā zeme aizaug ar krūmiem?»
Tā, aizvien vēl saņemot jaungada apsveikumus (paldies visiem!) esam aizdomājušies līdz baltajām vizbulītēm, kuras, šķiet, vēl tik ilgi jāgaida... Nav taču tiesa, ka tās varētu neuzziedēt, vai ne? Bet ja nu mēs tīšām nevēlamies redzēt to, kas draud iznīkt, sabrukt, kas pakļauts sabradāšanai, noklusēšanai?
«Vai jums kā jaunatnes laikrakstam raksta arī par prieku, laimi, mīlestību?» vaicāja aizvadītās nedēļas viesi — jaunieši no Rietumvācijas.
«Labs vārds grūtā brīdī ir zelta vērts,» piebilst Paulīnes tante no Blaumaņielas.
Cik gan bieži nepateikti, sevī tik dziļi paslēpti paliek šie otram domātie labie vārdi...
Vēstulēs ieskatījusies
V. VIZULE
