Diktatūra: aizeju, bet varu atgriezties pavasarī
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
No rīta nāca miegs
Vakar kongress turpināja apspriest jauno valsts pārvaldes modeli. Domāju, ka būs kauja. Vai nu komunistu un «sojuzņiku» pretuzbrukums, vai, gluži pretēji, Gorbačova un pārējo prezidentu aktivitātes, kas varētu vainagoties ar ilgi gaidīto Baltijas valstu atzīšanu. Taču sēdes rīta daļā daudzi deputāti lasīja iedzeltējušas literatūras sagataves perestroikas pirmajiem mītiņiem. Tie, kas jutās tikai deputāti (dep. Žuravļovs), kliedza: glābiet deputātus! Tās, kas jutās tikai sievietes (dep. Rahmanova), sūrojās par likteni, večiem parazītiem un valsti, kas, nespēdama nodrošināt tautu ar kontracepcijas līdzekļiem, atļaujas iekasēt piecu procentu nodokli par abortiem. Pie vārda tika tautsaimnieks, ekologs, armēnis un, protams, viņam allaž sekojošais pretspara devējs no Azerbaidžānas. Tika sludināts, ka pučs vispār ir slikta lieta. Vieni (Suleimenovs, Bronšteins, Ščelnakovs) mēģināja atgādināt, ka savienības vairs nav un tāpēc gana muldēts. Pārējie vaimanāja: glabsim savienību, citādi visiem beigas!
Nepārejošā kultūrvērtība — akadēmiķis Ļihačovs — secināja, ka Gogoli nevar sadalīt uz pusēm, tāpēc Ukraina nedrīkstot atdalīties no Krievijas. Kāds gruzīns atjokoja: diez vai ar saplūšanu būs līdzēts. Urugvaja, kurā ir trīs miljoni iedzīvotāju, divas reizes uzvarējusi pasaules futbola čempionātā. Daudznacionālā PSRS to nav spējusi ne reizi. Starp citu, Gruzijas delegācija Baltijas jautājumu uzskata par atrisinātu un apsveic mūs ar mūsu gaidāmu iekļaušanu Apvienoto Nāciju Organizācijā.
No rīta vissvarīgākā bija Borisa Jeļcina uzstāšanās, kurā viņš viennozīmīgi paziņoja, ka Krievijai neesot teritoriālu pretenziju pret republikām. Gudrākais rīta puses lēmums — pārtraukt debates.
Sarunas bez komentāra
Neilgi pēc Kremļa uzauklēta viltus disidenta Roja Medvedeva uzrunas kongresam, kurā viņš protestēja pret komunistu iedzīšanu pagrīdē un citām demokrātu izdarībām, uzklausīju viņa domas.
— Esmu sašutis. Ar procedūras pārkāpumiem mums tika uztiepta pavisam cita darba kārtība. Pat neapspriežot to ar komisiju locekļiem, kas naktis nav gulējuši. Vecajā darba kārtībā bija paredzēts arī jautājums par Baltijas republiku atzīšanu. Kongress būtu svinīgi atzinis Latviju — un miers. Bet pašlaik piesmietā varianta autors — Gorbačovs — par jūsu neatkarību joprojām klusē. Turklāt šajā situācijā aktuāls kļūst jautājums par prezidentu. Ja ar viņu kaut kas notiks, nebūs taču vairs kongresa, kas varētu iecelt jaunu.
Garām gāja runātīgais Žirinovska kungs. Par prezidentu un tā vēlēšanu kārtību viņš domāja citādi:
— Prezidents jāievēlē tiešajās visas tautas vēlēšanās, bet Gorbačovs baidās, jo zina, ka izgāzīsies. Es gan uzvarētu. Gorbačovs attiecībās ar valsti ir kā ārsts, kas nevar izārstēt, bet dod slimniekam narkotikas, lai tas vieglāk pārciestu sāpes. Vai ziniet, mīlīši: ziemā būs bads un grautiņi. Diktators nāks pavasarī, un viņu visi uzņems kā pestītāju.
Uz kāda klātpienākušā žurnālista jautājumu, vai Žirinovskis gadījumā neesot ebrejs, Vladimirs Volfovičs atbildēja noraidoši.
Satiku arī Juriju Ščekočihinu.
— «LJ» lasītāji zina, ka par topošajiem apvērsumiem viens no pirmajiem «saodi» tu. Vai arī augustā tāpat?
— Sazvērestību varēja paredzēt un novērst. Gatavodams publikāciju «Lietuvas kārts», daudz ko uzzināju par VDK grupas «Alfa» un tās iedvesmotāja Krjučkova nodomiem. 10. jūlijā nosūtīju vēstuli Gorbačovam: prezident, uzmanieties! Vēl pēc sešām dienām man piebiedrojās vairāki atzīti akadēmiķi, tostarp Petrakovs, Arbatovs. Gorbačovs bija kurls arī pret savu bijušo padomnieku brīdinājumiem.
Pēc publikācijas par «Alfas» darbību Viļņā šie puiši ir daudz ko pārvērtējuši, mainījušies. «Mēs neesam miesnieki!» viņi atteica uz komandu ieņemt Balto namu. Visai neviendabīga bija arī drošībnieku attieksme pret apvērsumu. Daudzi no viņiem to neatbalstīja. Tā bija nožēlojama varaskāru cilvēku izgāšanās. Kad apvērsuma dienās divi tanki piebrauca godasardzē pie mūsu «Ļiteraturnaja gazeta» redakcijas, žurnālisti no «Ogoņok» pat apvainojās, ka šāda uzmanība nav izrādīta arī viņiem. Kad beidzot viens tanks tuvojies žurnāla redakcijas mītnei, darbinieki izskrējuši tam pretī ar cerīgu: «Vai pie mums?» — taču tankists noraidoši mājis ar galvu un draudzīgi apvaicājies, kur atrodas tāda un tāda ieliņa. Uz ko gan cerēja pučisti, ja pat pilsētu viņi ieņēma, vadoties pēc tūristiem paredzētajām shēmām.
Priekšnojautas
Valsts pārejas modeļa tapšana «uz papīra» tuvojas nobeigumam. Vakar ilgo runāšanu rezumēja valsts prezidents. Kategoriskajā, valdonīgajā runā Gorbačovs lika manīt, ka nepiekāpsies. Turklāt viņu atbalstīja arī Krievijas premjerministrs I. Silajevs. Šodien tiks pieņemti redakcijas komisijas izstrādātie lēmumi un ir paredzēts kongresu beigt. Cerēsim, ka Gorbačovs pagūs atcerēties, ka viņš nav sliktāks par Bušu.
